tik tikko
* * *
piemineklis palmai
pilnā augumā no plastmasas 
un kaktusa biste

aiz letes brangām
bārmeņa statuja ar šeikeri

uz postamenta taburetes skelets

iestādījums no dzelmes uzpeldējis
pavisam nesen

nav jau pompeji protams
nav jau santorīna vai baija
un pat ne vef kultūras pils

bet tomēr
mīklainās oficiantu civilizācijas atliekas

leļļu izbāzeņi
mūmijas ar riņķiem nabās 

pieci vai seši zilgani arheologi
veic izrakumus

rokās glāžu un krūzīšu lauskas 
ar jūras nogulsnēm

pievērsiet uzmanību
lieliski saglabājies 
pelnu trauks ar sena kulta paliekām

rakstītie avoti
papirusa rēķins un ēdienkarte

varas orgāni
municipalitāte 
izskata priekšlikumu
iekonservēt visu kompleksu
kā memoriālu
kafijas un alkohola upuriem
injekciju monumentu 
lomku stēlu 

Atdzejojis Kārlis Vērdiņš
* * *
bildīte — gadsimts beidzies vai sācies jau 
gaismas vairs nav, bet arī pasaules gala nav
es un divas meitenes
dvīnītes
pēc skata patukšas
bet briesmīgi dvēseliskas

ja būtu mums divkapeikas
mēs šur tur piezvanītu, bet tagad
sēžam kafejnīcā

dzirdamas aizsmakušas klavieres

viņu vasarraibumiņi

bet varbūt foto
ir pārāk graudains

noknābs baloži kopā ar drupačām

nu lūk — kādreiz centos es
tagad pie manis pieraduši
vienkārši esmu saplūdis
ar fonu
sēžu uz bildītes
uz grauda miegainiem snaiperiem 
tiklīdz ne tā pagriezīšos — nospiedīs gaili 
vai zibspuldzi, uzlaidīs saules zaķīti, izlidos putniņš
tā arī paliksi gluži netālu
nekļūsi par garu ierakstu dienasgrāmatā   
bet īsu ierobu uz laides

sēdi šeit
it kā uz mirklīti piesēdis
kā ķīlnieks lombardā
kamēr aizpampst optiskais tēmēklis 

meitenes meitenes
nav divkapeikas

Atdzejojis Kārlis Vērdiņš
* * *
kā izkrist no tā visa un nenosisties
cik var izlikties ka vairs neguli
vai tad miegā jāknaiba sevi lai pārbaudītu
vai zilumi paliks kad modīsies 

vienkārši gulēju pie loga viegli sazvēlies uz sāniem
plikadīda, kā nosists, gulēju, ne šis, ne tas, divguļams
draudzīgi plikšķināju sev pa kāju, virs galvas riņķoja svārsts
riņķojoši verķi zina — kā uzvilkts
kā raibs suns guli sapņa apkampienos
zem segas kails, nē, nemodīšos apsolīju zvēru
modinātājs no piepūles zils     pavisam zils

vienkārši pa miegam ripinājos lejā noturēju līdzsvaru
grīda par slīpu gulēju pie atvērta loga
grīda slīpa apzāģētas gultas kājas vestibulārais aparāts
pie beigām tagad mugurā kas iemeties nevar ne ievilkt elpu
ne izstiepties — sakampis lūk tā un nelaiž vaļā

Atdzejojis Kārlis Vērdiņš
* * *
tālāk uzrakstīts ka ne vienmēr mums būs tik jauki
nu un ka nesalasāmi

un, lai arī netaisījos, tomēr tagad pateikšu
lai gan būtu vietā iestarpināt pāris vārdus   
vienalga ne jau šeit
lai arī tas jau daudzas reizes ir teikts

brīvību sakumpt! izgāzt vēderu! un šļūkāt kājas

izlauzās kaut kā galīgi garām, neskaidri
nekas cits neatliek
ņemu savus vārdus atpakaļ

Atdzejojis Kārlis Vērdiņš
* * *
čalo ar mani spāniski, sīkā, parunā igauņu mēlē
tas nekas, ka es tevi nesaprotu, tas ir labāk nekā asaras tērēt

atceries, tikko ar adatu gulējām, cēlāmies sadurstīti
un kopā ar tējkannu svilpojām agri no rīta

varbūt ka mūzika bija par skaļu ka nedzirdējām vai klauvē kāds maz
tu jau to pati redzi ar mani drīz notiks kaut kas

vienalga tu jocīga esi, lai cik man par tevi smieties nav nācies
nu kāpēc tu mani apskauj tik neveikli tā kā lācēns

ja pēc manis kāds jautā, es izgājis esmu un neatgriezīšos
bet ja esmu vēl šeit 
  tad no tevis atvadīšos un atvadīšos

Atdzejojis Jānis Rokpelnis
* * *
ar adatu tumsumu iztaustot
spalgi iekliedzas sadūries ļoti
baisi pārogļotajā kaktā top
griežņu gļotās un piņģerotos
zagļi taisni no rokām lūko
izraut diegu un šuvekli, ģērbu ikvienu
kāju liek priekšā, atdara lūku
ieslēdzot apkampienos

Atdzejojis Jānis Rokpelnis
* * *
Starp durvīm iesprūda
Tur paliks vēl pāris dienas.
Viņš sodīts, vai?
Neviens netiek garām
Arī viņš vairs nevar
Starp divām sienām,
Divām durvīm.
Starp diviem tramvajiem skrēja
Uz vienu paspēja, otrā iekāpa –
Tagad visur ies jaunie vilcieni.
Konduktori ir aizbēguši no kapiem, no cietuma,
Sēž liftos, ir formā, formas cepurītēs,
kāpostu pīrāgu formā.

Atdzejojusi Inga Gaile
* * *
kam izīrēt dzīvokli, lai cilvēks
uzticams būtu un visu nepiegānītu
un lai vēl akurāti maksātu
turklāt, patiesi, krāni mazliet tek
un flīzītes krīt vienmēr tieši vannā
un dzīvoklītis vispār neliels, lai arī 
centrā, un daudz ir nevajadzīgu mēbeļu, un tarakāni
bet galvenais, kad izīrēsi, kur pats tad dzīvosi?

Atdzejojusi Inga Gaile
* * *
Kad Aīda dārzos jau rītausma,
Akla nakts stāv vēl debesu vārtos,
Steidzas tad pazemes planēta
Sapīties rītausmas matos. 

Nevar apiet spieķa skaņos kaludzienus,
Pa bulvāriem kā kurmis blāvi maigs, 
Orfejs paradīzē klaiņo tuvredzīgi,
Paziņas un draugus nezin viņa vaigs.

Atdzejojusi Inga Gaile
* * *
un nebūs svētku rīt, un nebūs šodien,
uz maskavu mēs lidosim un nepārnāksim
mēs atlidosim mājās rīt no rīta,
tad atmetīsim segu, aizmigsim.

un atkal nebūs saules visā mājā,
un pasaulē nevienas laternas
vēl slaidākas par tām, kas klīst pa kanālmalu,
kad modīsimies mēs.

Atdzejojusi Inga Gaile
* * *
Kapa malā stāvot, visu kapu malās,
Es vēršos visu nestabilo elementu vārdā,
Visu nošķiebto, apbružāto, novalkāto vārdā,
Plēvspārņu un bezsejaino vārdā,
Un visu pārējo vārdu vārdā, un melno un gruzīnu vārdā,
Un savu visiem apnikušo vārdu vārdā 
Un citu orgānu, ķermeņa daļu un visuma vārdā
Es vārdā uzrunāju un ar pašu vārdu,
Es uzstājīgi uzrunāju, skaļā balsī
Visus brīvos krūmus un kokus,
Katru tārpu un vabolīti, visas bedres, bedrītes, vadziņas,
Visus, kā vēl spēj noturēt mazo, krunkaino ieroci ar stobru uz augšu,
Visus pākšaugus,
Visu progresīvo debesi un jo īpaši horizontu:
Biedri! Draugi! Dāmas un kungi! Klēpja sunīši!
Šai mirklī, kad visas pasaules acis piekaltas binokļiem,
Kad visas cilvēces, mežsaimniecību inspektoru, un krustmātes Lienītes rokas,
visu ķīšu ar lielo burtu
karūsu ar mazo
un visu plikšu no mazā uz lielo
Aizņemtas darot vienu, pašu derīgāko no darbiem,
Šai mirklī es vēršos pie jums ar aicinājumu:
Nostājieties taisni!
Nolieciet kājas plecu platumā!
Visu nolieciet vietā!
Piespiediet karsto pieri pie naksnīgā stikla!
Un viens, un divi, un trīs, un četri.
Un viens, un divi, un trīs, un četri. 

Atdzejojusi Inga Gaile
* * *
es visu nakti meklēts vārturūmēs,       
uz ielām skaļi izklaigāts mans vārds,  
uz slimnīcām un policijai zvanīts:       
varbūt es bezsamaņā gulējis
uz grīdas kādā pritonā vai bārā…
viss velti, bet, ja viņu bezmiegs iekļūs
vēl šajā sasmakušā guļamtelpā,        
tad neatgriezeniski būšu zudis

Atdzejojusi Agita Draguna
* * *
katru reizi mosties citā, 
neatļautā, svešā vietā
nezinot, kas tur aiz loga
kas aiz visa tā stāv dīkā
nogaidot, vai acīs kritīs 
skaudri pazīstama seja
mirkšķinās, lai bailēs slēptu
to, ka divatā redz sevi. 

Atdzejojusi Agita Draguna
* * *
Starp caurspīdīgiem pseidonīmiem
Viens klusi man uz pēdām min 
Ir tajos netverami tinies
Mums nepazīstams pilsonis

Viņš sveša īpašvārda skaņās
Kā serdē iešifrējies mīt
Un murdot vārdu pakrēslainu
Grib slavu dzirdēt atbalsī

Atdzejojis Māris Salējs
* * *
Un naktīs atkusnis. Zem zemā mēness
Mēs svinam pastaigas, un īsāki arvien
Un plānāki tev svārciņi ikgad
Pavisam aizmirsu, ka sitas sirds
Un arī to cik tumsā grūti smaidīt
Ka stacija šiem domīgajiem glāstiem
Reiz slēgta būs. Vien sakļaujoties mūsu
Tik svešiem notirpušiem ķermeņiem
Mēs guvām māku skaisti izlikties
Ka ejam krēslā tikai pastaigāt
Tā it kā nebūtu pat noticis nekas
starp četrlūpainiem mīlestības vārdiem

Atdzejojis Māris Salējs
* * *
Jau gadus deviņus es nereizinu vairs
Ne stabiņā, ne rindiņā, ne prātā
Un manās acīs vienkāršākā figūra
Nav trijstūrim un pat ne kvadrātam
Bet istabenei. Neskaitāmas formas
Man duļķo prātu – biezos romānos
Pirms aizmigšanas velti gaidu es
Kad varoņi mirs sausās lappusēs

Atdzejojis Māris Salējs
* * *
Ieskaties: jau pamazām top biezi
Stikli, kuriem cauri tālē
Fabrika un gabaliņš no miesta
Dūjas putekļos un tūces mala

Aug ar gadiem arī ēna mana
Tomēr miesīga un jauna sniegā
Novēloti atmin satikšanās 
Sapņus smalkākus par lina diegu

Jūru redzu es, bet dzirdu – sniedzes
Ēnu lāsmeņi un matu cirtas mežos
Kam gan iespējams vēl maigāk slēpties
Paslepenos retos padebešos

Atdzejojis Māris Salējs
* * *
atmostoties katru reizi svešā
nepieļaujamā, savādā vietā
pat nezinot, kas aiz loga plešas
kas aiz tā visa nekust no vietas
gaidot, vai acīs neiekritīs
pēkšņi tik tuva un sava līdz sāpēm
seja samiegsies, izbīli
slēpjot, ka divatā pieķerta tapa

Atdzejojis Māris Salējs
* * *
tik skaļa bija mūzika
ka nevarēja dzirdēt 
klauvēšanu logā un kā durvis
atvērās, no trepju telpas
iedvakoja gāze, nevarēja vairs
izšķirt, kas
un cik bij ienākuši istabā
vien garā metāliskā caurulē
sakustējās valgums

Atdzejojis Māris Salējs
* * *
kad dūju paņem zvīņotajā rokā
tad ūdenī krīt neprecīza skaņa
un varš slīkst ieklausoties atbalsī 
nu esmu iemācījies tavām lūpām
pat ciceronam muti aizdarīt
ko darīt man, lai neuzzināt drīkst:

kas izkāpj no vilciena paraustot plecus
viru durvīs ar atslēgām dzied
kas spoguļojas stumbru sienās
virvju debesīs guļ

Atdzejojis Pēteris Draguns
* * *
Es jūtos tā kā imperators,
viegls drudzis, stepe, vien vai mana
impērija, šīs veltās pūles 
savilkt ciešāk halātu un tad vēl
miesai aplam uzvilkts krekls.
Nu nesakrīt ar pogcaurumiem pogas –
par to, ka pieviļ lempie pirksti,
kaunos es un reizēm kļūstu 
bērnišķīgi ērcīgs – neder
šīs stepes man, pavisam nepiestāv.
Tik vientulīga sajūta bez
pavalstniekiem. Tā neiet mazumā,
tik aug un aug, lai gan no abstraktajai
mākslai līdzīgajiem logiem
jau dažbrīd uzvēd pazīstamas vēsmas.

Atdzejojusi Jo
* * *
No tevis pāri palika tapešraksti
Un rozes tasītes sānos
Viss joprojām slēpj sevī tevi
Un nestāj mitēties klepus 

Vēl joprojām sūrst tuvredzīgajam spogulim
Rudo skropstu vēzienu pēdas
Tajā spulgojas zilas upītes ainava
Turpu šurpu ņirbošiem viļņiem

Nav kam uzvilkt kleitu un gredzenu
Un nav pieres kur nokrist matiem
Tirpst satverts atvadu sveicienā
Kafijmaļamā kloķis

Atdzejojusi Jo